Sākums > Interesanti > JAUNMOKAS MANĀS ATMIŅĀS….

JAUNMOKAS MANĀS ATMIŅĀS….

Ievietots: 20.07.2016.

Grāmatā “Jaunmokas. Pils. Dzimtas. Cilvēki.” apkopotas daudzu cilvēku atmiņas, tai skaitā arī atvaļinātā Latvijas armijas virsleitnanta Viktora Pettera atskats uz tā laika dzīvi muižā.

Šis kungs, pavadot Jaunmokās savu bērnību, savus jaunības gadus, šo vietu tik ļoti iemīlēja, ka saglabāja saikni ar to arī dziļajos padomju gados. Gandrīz ik vasaru viņš veda draugus, interesentus skaistā romantiskā pārgājienā no Tukuma II dzelzceļa stacijas caur Vecmoku skolu uz Jaunmokām. Vēroja, kas notiek ar savulaik dižo pils godību notiek… Liels prieks Viktoram bija, kad reiz posta darbi beidzās un iesākās pils atdzimšana.
1911. Petters piedzimis 1911. gada 3.septembrī Ādažu muižas “Strēlnieku” mājās kalēja ģimenē. Ģimene drīz pārceļas uz dzīvi Kurzemē – uz Jaunmokām pie barona fon Ungerna-Šternberga. Jaunmokās nodzīvots līdz 1926. gada 23.aprīlim, kad sākās agrārreforma un tēvu no darba atlaida.

“…Manā Jaunmoku dzīves laikā pils pārvaldnieks bija kāds Zauls, bet guvernante – jauna, skaista meitene Doroteja (vai Jūla), kas pārvaldniekā iemīlējās. Kādā saulainā svētdienas rītā muižā sacēlās liels satraukums. Pie mana tēva – kalēja – atsteidzās pārvaldnieks un lika steidzīgi izkalt trīs žuburu āķi, jo dzirnavu ezerā pie slūžām noslīkusi guvernante. Turp devās vairāki muižas darbinieki un slīkoni izvilka. Guvernantes mirstīgās atliekas atveda uz muižu un pēc dažām dienām apglabāja Vecmoku (Ķīļu) kapos. Tagad pils darbinieki sūdzas, ka pilī šad tad spokojoties — parādoties Baltā jaunava.

Pārvaldnieks Zauls pār muižu bija noteicējs vēl 1919. gadā. Kādā ziemas dienā muižā iebrauca komunisti. Viņi sasauca muižas ļaudis uz sapulci, teica gudras runas un solīja visādus labumus. No klēts krājumiem neko vairs neļāva izsniegt. Stāstīja, ka turpmāk visus ēdienus vārīšot vienā katlā. Bet līdzko komunisti bija prom, muižas pārvaldnieks kalpiem izdalīja no klēts visus krājumus. Komunisti vairs muižā neatgriezās.

….Kūtī turēts ap simts govju. Kūts attālākajā galā (uz pils pusi) atradās divi nikni buļļi, kurus varēja valdīt tikai kūts pārvaldnieks. Kūts otrā galā bija teļi un aitas. Visām govīm bija ierīkoti automātiskie ūdens katliņi, no kuriem govis varēja dzert, kad vēlējās. 1917. gadā, kad ieradāmies Jaunmokās, uz kūts jumta redzēju cinkotus rotoru spārnus. Tie mala eļļas raušus govīm.

….Visiem lauku kalpiem muižā bija savas saimniecības. Katrs kalps varēja turēt divas govis, piecas sešas aitas un vistas. Ganos mums nebija jāiet. Kad muižas govis dzina ganībās, piedzinām savas govis klāt pie muižas govīm un pēc tam atkal sagaidījām atpakaļ. Visu lielo ganāmpulku ganīja gane Jaunzeme ar saviem trim dēliem. Pienotavas ēka saglabājusies vēl tagad. Tai blakus dienvidu pusē bija izrakts ledus pagrabs, kam virs zemes bija tikai jumts. Pagrabā katru pavasari ieveda ledu, ko sazāģēja pils dīķi. Ledu lietoja pienotavas vajadzībām.

….Jaunmoku muižā nebija dzeramā ūdens. Visi muižas iedzīvotāji ņēma ūdeni no pils dīķa – tur esot avots. Šo ūdeni tomēr vārījām. Vasaras otrajā pusē ūdenī peldēja daudzi sarkani kukainīši. Lai dabūtu labu dzeramo ūdeni, kūts pārraugs Beseris katru otro dienu brauca pa Vecmoku ceļu uz avotu. Avots iztecēja dienvidu nogāzē no Skāmaņu (Vecmoku) pilskalna – Moku upītes izteka, kas pilda Vecmoku ezeru un tālāk ieplūst Slocenes upītē. Netālu no avota iztekas, paša ceļa malā netālu no Vecmoku (Ķīļu) kapiem bija izbūvēta vieta ūdens smelšanai. Beseris mīlēja humoru. Viņš bieži sūdzējās par saduļķoto ūdeni: esot grūti ar virloku nogrūst nost uz avota malas sēdošos miroņus, kas tur mazgājuši kājas. Patiesībā ūdeni bija saduļķojis naktī lijušais lietus. …”
Celhaa uz pili.

Foto: V. Pettera vestie viesi ceļā uz Jaunmokām un pils, kādu viņi to ieraudzīja