Sākums > Interesanti > Rīts Jaunmoku muižā

Rīts Jaunmoku muižā

Ievietots: 13.04.2016.

2007. gada oktobrī, sagaidot Džordža Arrmitsteda 160. dzimšanas dienu, Jaunmokās tika izdota grāmata “Jaunmokas – Pils. Dzimtas. Cilvēki”, kura ir veidota kā kultūrvēsturiska liecība un sakopota kā vēsturisko dokumentu un cilvēku atmiņu mozaīka gan par pili un tās apkārtni un iemītniekiem, gan par pašu Džordžu Armitstedu un Rīgas pilsētu viņa laikā. Jūsu ieskatam piedāvājam mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša vēsturisko eseju “Rīts Jaunmoku muižā”.

Kādā 1904. gada maija sestdienā biju ielūgts paciemoties pie Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda viņa ārpilsētas īpašumā Jaunmokās. Aploksnē ar viņa vizītkarti un draudzīgo piedāvājumu uz dienu pamest trokšņaino un putekļaino Rīgu, lai dotos laukā pie dabas un aplūkotu biģermiestara dāvanu pašam sev pilsētas 700. jubilejā, atradās arī vēstule ar norādi, kā ātrāk un ērtāk nokļūt pie mērķa. Bija vēl diezgan agrs rīts. Lai nenokavētu, bet arī lai neierastos par ātru, tomēr piecēlos laicīgi. Beķerejā pa ceļam vajadzēja paņemt pēc nakts cepiena vēl silto dzeltenmaizi, un tad no mana Mazajā Kalnu ielā noīrētā dzīvokļa doties uz staciju, laik paspētu uz kādu agro vilcienu. No vestes kabatas izlīdusi, man pie sāniem spīdēja vēstules maliņa kā iedrošinājums tam, ka mans šīsdienas ceļojums ir pilnīgi motivēts un galamērķis skaidrs. Vēstuli pārlasīju vairākas reizes, tā ka zinu tās saturu gandrīz vai no galvas.

Kā jau labs ceļa zinātājs, Džordžs rakstīja: “Mīļais draugs, ceru, ka Tevi šajā siltajā pavasarī īpaši nenogurdinās pusotras stundas ilgais brauciens vilcienā. To patīkamāku darīs daudzās pieturas Jūrmalas stacijās, kurās kā pie Rīgas cirka redzēsi nomaināmies visdažādāko publiku. Bilderliņos un Edinburgā vagonus atstās Rīgas kungi un ar savām kundzēm un guvernantēm, uz Majorenhofu un Dubbelni pārsvarā dosies virsnieki un viņu adjutanti, mācītāji un vēl daži mūziķi un namdari ar darba rīku kastēm pie rokas. Asseros pustukšos vagonus piepildīs dūšīgas un skaļas zvejnieksievas, kuras kopā ar žīdu rabīnu un dažiem pauniniekiem izkāps Šlokā. Bet dodies vien tālāk – ar domu, ka lielākais ceļa gabals jau aiz muguras. Cauri purvainam mežam vilciens Tevi novedīs Kemmernes stacijā, bet tu nesteidzies izkāpt. Vēl ceturtdaļstundu cauri pļavām, laukiem un mežainiem pauguriem, un Tu būsi Tukumā. Ņem važoni un liec viņam griezt zirgu uz “Neumocken”. Nebūs tālu. Ja kučieris zirgu palaidīs rikšos, tad krietnā pusstundā tas ceļu veiks”.

Kad pa logu, žilbinot acis, atspīd ezera spožais spogulis, zinu, ka klāt ir Tukums. Pulkstens rāda ceturksni uz vienpadsmitiem. Otrpus stacijai divi važoņi gaida braucējus. Iecēlis ratos manu somu un kārbu ar dzeltenmaizi, kučieris, atliekdams kāpsli, palīdz man iesēsties mīkstā ādas sēdeklī. Pats priekšā, bet es ērtos atsperu ratos – tā līgojam gar alus brūzi Tukuma kalnā augšā. Pa apaļo kaķagalvu bruģi rībinām garām krievu baznīcai, vairākām zemām bodelēm un Šveices mājiņu stilā no koka celtai divstāvu viesnīcai. Priekšā kā zobens smailais luterāņu baznīcas tornis, bet tad aiz muguras paliek arī tas. Ceļš ved lejup un māju paliek aizvien mazāk. Augstajā gruntskalnu valnī redzami kapu vārti un vairāki krusti. Tikuši pāri dzelzceļa sliedēm, traucamies tālāk pa smilšainu lielceļu. Vietumis redzami zemnieki aiz arkliem, ko velk dažam viens, dažam divi zirgi. Zeme te rādās smaga – brūns māls. Uzartās vagas spoži spīd saulē kā sarkanu ķieģeļu vai tirgū pārdot atvestu podu sāni. Viens paugurs, purviņš, liela pļava un lauks – un kuplos kokos labajā pusē krietni patāli no lielceļa kļūst redzams kas līdzīgs Rīgas mūrim un torņiem. No kurienes še sarkanu dakstiņu jumti ar skursteņu mežu lauzītajos čiekuros? Kur gadījušies smailie pīķi ar vējrādītājiem galos, kas grozās tā, it kā atrastos Aleksandra bulvāra namu stūra torņos? Tas taču nevar būt! Pa ziedošu jaunu kastaņu aleju važonis uzved kalnā, kur acīm paveras dīķis ar mazu kā dārznieka namiņu vešūzi pašā ūdens malā, milzīgs sarkanu ķieģeļu stallis ar uzbrauktuvi jumtā. Pēc strauja līkuma ceļa galā pabraucu garām ērtai pārvaldnieka mājai – arī celtai no sarkaniem ķieģeļiem, no tās skatam atklājas plašs pagalms. Saule spoži un dāsni lej savu mirdzumu maurā, kas ir tikpat zaļš, cik zila ir cīruļu piedziedātā debess augstu virs galvas.

Brokastu laiks jau garām, bet pusdiena vēl tālu. Uz vakariem vērstā kungu nama fasāde ar torni, kas pacēlies pāri visai ainavai, met garu ēnu, izskatās draudīga un augsta kā viduslaiku pilij. Ēnā ir drēgni un vēsi. Pamanu, ka augstās sienas pagalma pusē rotā melni ķieģeļu raksti, bet ik logam apkārt veikli apmūrēta apmale un romantisks jumtiņš. Kad lūkojos pēc ieejas, to ieraugu no ceļa pašā tālākajā stūrī – uz ziemeļrietumiem. “Dīvaini,” nodomāju. “Kurš gan taisa ieeju namā no stūra, ja visapkārt ir gana plašuma un turklāt ēkai ir arī vēl citas – vairāk saules piegaismotas fasādes, kurās izmūrētas kāpnes izskatītos patiesi lepni?” Bet, tā kā durvīs parādījās sulainis un aicināja mani iekšā, es savas pretrunīgās pārdomas atliku uz vēlāku laiku.

Mazajā priekšnamā pamanīju ar Rīgas un Jūrmalas skatiem apgleznotu krāsni, bet, tā kā nebija vaļas to aplūkot, sekoju sulainim. Ar dzeltenu puķu tapetēm rotātās istabas vidū – zem elektriskās, nevis zem petrolejas lampas stāvēdams – mani jau gaidīja Džordžs, viņš iesvieda pie kamīna noliktajā malkas grozā avīzi, ko tikko vēl bija šķirstījis. “Mans draugs, Cik jauki, ka esat ieradies! Vai atbraucāt bez grūtībām?” – viņš jautāja, satverdams manu roku un nemaz negaidīdams atbildes, jo no manas sejas jau tāpat bija redzams, ka dienas patīkamākā daļa vēl tikai priekšā. “Atvaino, ka Cecīlija Tevi nesagaidīja. Viņa vēl atrodas augšā savā buduārā un bauda mierpilno lauku rītu. Mēs mazliet iestiprināsimies un tad dosimies nelielā pastaigā,” – viņš teica balsī, kas necieta atrunu, un es ļāvos šim paliela auguma vīram vest mani cauri vairākām istabām. Tās bija gaišas un augstiem griestiem. Stūros raibos sānus mirdzināja krāsaini glazētu podiņu krāsnis. Cita istaba bija plašāka un atgādināja salonu ar koncertflīģeli tajā, vēl cita bija šaurāka un tur pie loga pamanīju atvērtu sekreteru ar šuvekli pie loga. Pie sienām karājās vairākas gleznas: portreti un ainavas. Mani pārsteidza kāda gara un ielogota Rīgas panorāma, kas bija fotografēta no Āgenskalna līča puses un piedevām vēl izkrāsota. Beidzot pagriezāmies ap stūri un nokļuvām ar koka paneļiem klātā ēdamistabā. Krāšņu brieža ragu pāris un riesta spalvu krāšņumā nošauta medņu gaiļa izbāzenis uz zara greznoja šo telpu, kurā, kā varēju nojaust, medījuma smarža kairināja ēdāju nāsis itin bieži. Mēs apsēdāmies pie gara ozola galda. Kalpone veikli ielēja mums kafiju un nolika priekšā bļodu ar siltiem pīrāgiem. Sulainis atvēra tumša stikla vīna pudeli un pielēja glāzes. “Par godu Tavai atbraukšanai un mūsu kopīgās dienas jaukai noskaņai!”- Džordžs pacēla glāzi un viņa acis dzirkstīja tāpat kā baltvīns.

“Es pateicos, Tev, Džordž, par iespēju gan viesoties Tavā muižā, gan baudīt Tavas ģimenes sabiedrību. Tu esi izvēlējies piemīlīgu vietu savai atpūtai nedēļas nogalēs un vasarā,”- es sacīju, jo kaut kas taču man bija jāsaka visas šīs pāri līstošās viesmīlības un līdz šim tikai Rīgas patriciešu dzīvokļos redzētās greznības apstulbotam. “Tu man glaimo, bet es priecājos par Tavu vērīgumu,” – Džordžs mani pārtrauca. “No saviem logiem Torensbergā es lūkojos uz Rīgas torņiem, bet šī ir miera osta, kurā es izbaudu Kurzemes pakalnu un mežu jaukumus. Es gan laiku pa laikam mēdzu šo mieru iztraucēt un sarīkot ar dažiem rātskungiem un melngalvjiem medības. Uz Sēmes pusi ir lieliski meži, no kuriem mums izdodas laiku pa laikam iztrenkt kādu alni vai mežakuili, par stirnām un zaķiem ij nemaz nerunājot. To ir bez skaita. Starp pakalniem ir tādi mazi purviņi, kur ap šo laiku mēdz riestot medņi. Kad viņi savām vistām dziedot serenādes aizmirstas, tad ir mana kārta pielādēt bisi.” Bet es nerimos noskaidrot visu patiesību, kas mani tobrīd interesēja: “Vai Tu še nododies tikai medību priekiem? Vai šajā nostūrī iespīd arī kāds civilizācijas gaismas stariņš?” – es sāku draugu mazliet pavilkt uz zoba. “Ha-Hā!” – tā bija atbilde uz manu skeptisko balss intonāciju. “Tu neķer par zemu! Tēmē augstāk! Man še nekā netrūkst. Raugi, vēstules, “Rigasche Rundschau” un “Segodnia” man kučieris atved no Tukuma stacijas jau astoņos rītā. “Dienas Lapu” palaikam arī, bet to es lasu tikai palaikam, lai justu, ko domā Tavi dumpīgie tautieši, un arī lai uzzinātu, vai latviešu sabiedrībā gaidāms kāds lielāks notikums. Kā Tu zini, Berlīnes vilciens Rīgā ienāk pusdienlaikā, tādēļ jaunāko “Berliener Zeitung”, kā arī žurnālu “Jugend” saņemu tikai pāris dienu vēlāk par maniem Vācijas kumpeļiem, tā ka Jaunmokas, kā Tu tās sauc, nav nekāda province.” Es vēl vairāk iekaisu Džordža apcelšanā un nerimos izvaicāt: “Un ko Tu dari, kad gribas klausīties labu mūziku?” Mans draugs izgrieza krūtis un izslējās, kā ļaužu pūļa priekšā uz rātsnama balkona stāvēdams: “Mana sieva lieliski spēlē klavieres. Viņa ir ņēmusi klavierstundas pie slavenā Hiršhauzena un var pavadīt ikvienu solistu. Manā Torensbergas mājā bieži uzstājas Vācu teātra mūziķi un dzied labākie solisti. Bet, ja man gribas ko jautrāku, es aicinu uzspēlēt Šreienbušas čigānus. Bet nu gan pietiek. Tu mani pratini kā tāds advokāts. Dosimies labāk nelielā pastaigā dārzā vai parkā.”

Izgājušiem pagalmā, mums par pavadoni piesitās līksms takšelis, un luncinādams īsai pātagai līdzīgo astīti, riņķoja apkārt. Pagājāmies gar kungu nama sienu uz rītiem, kur ieplakā spīdēja tikko izraktā dīķa krasti un gludais ūdens spogulis, un tajā spoguļojās māja, zilās pavasara debesis un dēļu laipa. Pie krastā iedzīta mieta bija piesieta neliela laiva. Dīķa pusē kungu nama fasāde beidzās ar nelielu terasi un kāpnēm, lai siltajās dienās no viesistabas varētu nokāpt tieši pie ūdens. Es jau kaut kur to biju redzējis. Atcerējos! Šādas noskaņas pilsētas 700 gadu jubilejas dienās pirms dažiem gadiem bija mani pārņēmušas, kad Strēlnieku dārza malā pie pilsētas kanāla skatīju senās Rīgas mūru, torņu un vārtu maketu. “Tu veido šeit sev mazu Paradīzi,” – es atkal uzlielīju Džordžu, lai viņš neņemtu ļaunā manis uzsākto stīviņu, un piebildu: “Lauku ainavā Tu patiesi taisi pilsētas parku un kā verstu stabiņus ieliec tajā sava mūža ievērojamākos notikumus.” Mans sarunu biedrs pasmaidīja: “Protams. Tā kā Rīgas apstādījumus un parkus stāda viens no Varkareiropas labākajiem dārzniekiem, mans vācbaltu vārdabrālis Georgs Kufalts, kuru es pieņēmu dienestā, tad viņš nebija lepns un atbrauca arī uz šejieni, lai ierādītu pārvaldniekam, kā moderni uzlabojama zeme apkārt mājai. Viņš arī atveda un pašrocīgi iestādīja šeit vairākus pilsētas parkā sastopamus koku stādus, kas man Jaunmokās atgādina Bastejkalna un kanālmalas apstādījumus. Tā nu es tālumā no Rīgas ik brīdi jūtu arī viņas tuvumu. Bet tas, ka ainavā Tu sajuti manu pieķeršanos Rīgai, mani iepriecina visvairāk. Rīgas jubileja mums visiem ļāva justies kā Eiropas viducī un ikvienam ļāva sajust modernā laikmeta spēku un tā nebeidzamās iespējas. Atzīšos, ka mans darbs man ļoti patīk un es mīlu šo pilsētu visvairāk par visu pasaulē.”

Mēs pārsoļojām pāri iebraucamajam ceļam, un, pagājuši garām pārvaldnieka mājai, stāvējām pie milzīgā staļļa, kas lieluma ziņā bija kaut kur starp Matīsa tirgus paviljonu un Aleksandra bulvāra tramvaju depo. Gludām sienām, maziem tornīšiem un kaltas dzelzs vējrādītājiem stūros šī ēka nemaz neizskatījās pēc lauku muižas staļļa vai kūts. Džordžs pamāja ar roku uz staļļa pusi un kā taisnodamies teica: “Lai šo saimniecību uzturētu, man taču kaut kas ir arī jāpelna. Simts govis, kuru piens jau agri no rīta ar Tukuma vilcienu nonāk Rīgā, man palīdz līdzsvarot šīs dārgās vasaras mītnes izmaksas. Stallī pa ziemu atrodas arī mans lepnums – četri jājamzirgi, ar kuriem doties izjādēs vai medībās, un vēl četri darba zirgi. Bet tagad visi ir pie darba vai ganībās. Iekšā ir tikai govis. Ja Tu vēlēsies, pēcpusdienā mēs apskatīsim arī stalli. Vērmaņu dzelzs lietuvē izgatavotās čuguna kolonnas ļāva to uzbūvēt plašu un gaišu, tā, ka man – Rīgas pilsētas galvam – nav jākaunas ciemiņu priekšā par provinciālismu vai neprasmi saimniekot.”  Es steidzos draugu pārtraukt: “Par to Tev nav jābīstas ne mazākā mērā. Rīga ir moderna lielpilsēta, un Tava saimniecība tās dāvātās iespējas tikai apstiprina. Nevienam nevar rasties ne mazāko šaubu, ka progress ikvienā zemes stūrītī ļauj dzīvot moderni, un ka pat laukos ir iespējams baudīt pilsētas ērtības.” Liekas, viņš palika ar manu secinājum apmierināts un lika priekšā vēl gabaliņu paieties, jo – līdz pusdienām vēl esot kāds laiciņš.

Mēs pagriezām kungu mājai un stallim muguru un sākām soļot pa aleju uz Vecmoku pusi, vienlaikus mainot sarunu tematu un ne mazāk aizrautīgi apspriežot ūdens apgādes problēmu. Jutu, ka Džordžs ir iekarsis un atkal jūtas kā savā kabinetā Rīgā, ar inženieri Ādolfu Agati apspriežot laikmeta nestos jautājumus. “Vai esi redzējis Rīgā lielos ūdenstorņus? Arī manā saimniecībā it visur pa caurulēm tek ūdens, jo tanī augstajā tornī, ko tu redzēji paceļamies virs nama jumta, atrodas ūdens rezervuārs. To piepildām ar dīzeļmotora darbinātu sūkni, kas spēj pacelt ūdeni gandrīz līdz Doma baznīcas gailim. Ūdens mājā ir kā dzīvība – tas plūst un mainās. Un par ūdens vajadzību modernā mājoklī vairs nevienam nav jāšaubās. To vajadzēs aizvien vairāk. Tas pats motors darbina arī ģeneratoru un ražo strāvu. Pēc tam, kad atjaunoto Vācu teātri sāka apgaismot ar elektrību, nevienam vairs nav šaubu par to, kādas ērtības dod elektriskā enerģija. Tu tikai pagriez slēdzi – un gaisma ielīst pat vistumšākajā stūrī. Pagājušā gadā Bingnera namā Aleksandra bulvāra un Ģertrūdes ielas stūrī tika iebūvēts elektriskais lift, lai īrniekiem vairs nebūtu smagi jākāpj pa kāpnēm uz saviem dzīvokļiem, bet šogad Rīgas arhitekti liftus projektē jau gandrīz visos jaunceļamajos namos.”

Ar spieķiem notraukdami no sava ceļa pa kādam olim, mēs sākām soļot uz ziemeļvakariem un draudzīgi turpinājām saskaņot sapņus ar īstenību. Cīruļi vārtījās zilajās pavasara debesīs, saule sildīja plecus – un tas nebija šķitums, bet gan mūsu sajūtās dota īstenība, ka Dieva un cilvēku radītā pasaule ir brīnišķīga, gandrīz vai pat pilnīga. Bet tajā vēl tik daudz iespēju, tik daudz darāmā. No kungu nama puses atskanēja dzidras zvaniņa skaņas. Kāds zvanīja ar rokas zvanu – kā saukdams, kā aicinādams. “Laiks pusdienot,” – Džordžs noteica, un, mani aiz elkoņa satvēris, pagrieza uz mājas pusi.

 

*Tuvojoties Jaunmoku pils 115 gadu jubilejai, katru mēnesi publicējam nelielu ieskatu pils vēstures un dabas lappusēs – iepriekšējie raksti atrodami mūsu laika joslā!