Sākums > Interesanti > Jaunmokas – atmiņu mirkļos

Jaunmokas – atmiņu mirkļos

Ievietots: 17.05.2016.

Katrs jauns saimniekošanas periods muižā saglabāja iepriekšējo saimnieku paveikto, bet arvien ienesa ko jaunu un modernu. Kas palicis atmiņās bijušo īpašnieku dzimtas pēctečiem? Ir vērts ieskatīties grāmatā “Jaunmokas. Pils. Dzimtas. Cilvēki.”, lai labāk izprastu tā laika noskaņas muižā.

Brinkenu saimniekošanas laikā (1904.-1910.) daudzu līdzcilvēku atmiņās saistās ar viesošanos muižā. Irlavas doktorāta ārsta, medicīnas doktora Paula Filipa Vāgnera meita Rūta Knēsa atmiņu epizodē raksta, ka „..Jaunmokas bija elegantas. Tur bija daudz kalpotāju un viesu. Mammas tālākās pakāpes māsīca, vēlākā Hibnera kundze, arī bija klāt, tāpat kāda franču guvernante pie bērniem, kas bija ļoti apdāvināti, it sevišķi vecākais dēls. Ēst pasniedza savādas lietas, piemēram , ceptas dīķa lielo zaļo varžu kājiņas un vēl ko citu. Jaunmokās bija neskaitāmas labas grāmatas un žurnāli. Gājām pastaigāties pa pievilcīgo apkārtni un spēlējām šahu un citas spēles.”

Nākošais saimnieks no 1910. līdz 1913.gadam bija Tukuma apriņķa policijas priekšnieks Arturs Karls Reinholds fon Ungerns-Šternbergs, kas muižu iegādājās ar domu, ka šeit saimniekošanu uzņemsies vecākais dēls Valters Ferdinands Konstantīns. Tā arī notika – līdz 1912. gadam Valters saimniekoja Sārnates muižā (Ventspils apkārtnē), bet 1913. gadā pārņēma Jaunmokas. Brīvajā laikā Valters labprāt nodarbojās ar rakstniecību, mīlēja gleznot medību ainas un dzīvniekus. Muzeja krājumā ir nonākušas vairākas viņa gleznoto ainavu un medību ainu fotokopijas.

Valtera dēla Rolfa fon Ungerna-Šternberga atmiņās Jaunmokas asociējas ar milzīgo ūdenstorni, kas nodrošināja pili un zirgu staļļus ar ūdeni, lielo vēja rotoru uz staļļa jumta, kas darbinājis motoru labības kulšanai, latviešu dārznieks, kurš mācījis bērniem makšķerēt dārza dīķī. Loms sastāvējis no mazām zaļganām zivīm ar sarkanām spurām. Biežāk prieku gan sagādāja tas, ka kopā ar tēvu drīkstēja izbraukt ar viņa vieglo auto.

Interesantas ziņas atrodamas „Kurzemes muižu 1912. gada adrešu grāmatā”: 46 ha aramzemes, 225 ha pļavas, 34 ha ganības, 547 ha meža, 31 ha nederīgas zemes, kopā (ieskaitot Rotkalnu pusmuižu)1183 hektāri. Holandes un angļu šķirnes liellopi.

Uzņēmumi: pienotava / krejotava (150 slaucamas govis), noiets orientēts uz Rīgu. Ūdensdzirnavas, rupja maluma dzirnavas ar vēja motora piedziņu, ķieģeļceplis, mežsaimniecība, dārzsaimniecība — lieli augļu koku stādījumi.

Vēstuļu piegāde ik dienas. Tukuma stacija no muižas ar ormaņiem labā ceļā sasniedzama pusstundas līdz trīs ceturtdaļstundu laikā (attālums 4–5 km). ”Kā muižai piederīgi mazgruntnieku īpašumi, kas atrodas latviešu īpašumā, uzskaitītas astoņas zemnieku saimniecības. Skaista kungu māja, jauks novietojums paugurainajā ainavā, brīnišķīgi labi uzcelta; ūdensvads kungu mājā un staļļos.”

Ar ko gan Jaunmokas paliks atmiņā mūsu paaudzei?